14.11.19 - 16.11.19 Fenqihu

Kā jau minēts, mūsu nākamais galamērķis bija slavenais un iecienītais rajons ap Alishan. Papildus slavenajai tējai šī teritorija, kas atrodas vidēji aptuveni 1500 m augstumā, nodrošina lielisku zaļo panorāmu, bambusa mežus un lieliskas pārgājienu takas.

Daļa no šīs pārsteidzošās pieredzes ir braukšana pa veco Alishan Forest Railway, lai tur nokļūtu. Vecs vilciens, kas no Chiayi ved uz kalniem cauri 55 tuneļiem un 77 tiltiem. Šis vilciens ir tik populārs, ka trīs dienas iepriekš Chiayi nedabūjām biļeti. Vismaz ne turpceļam, bet, par laimi, atpakaļceļam. Liela daļa dzelzceļa līnijas tika iznīcināta 2009. gada taifūnā, un kopš tā laika tā nav atjaunota. Kopš tā laika vilciens ir nobraucis tikai aptuveni pusi no attāluma līdz Fenqihu. Tā kā mums tas šķita vienkāršāk, lētāk un tikpat patīkami, nolēmām paši nebraukt uz Alishan, bet gan iestāties Fenqihu un no turienes doties ar vilcienu atpakaļ.

Bet vispirms mēs braucām ar autobusu uz Fenqihu, kas, par laimi, nebija tik piedzīvojumiem bagāts, kā aprakstīts dažos ziņojumos. Ieradāmies īsi pēc 5 gandrīz 1400m un bijām pārsteigti par zemo temperatūru un vispirms nācās izpakot garās drēbes. Tad bija neliela pastaiga pa ciematu, lai gan bija jau tumšs un kaut kā ļoti pamests. Jau tagad ir kļuvis skaidrs, ka šī vieta ir ļoti orientēta uz dienas tūrismu. Pēc tam mēs meklējām atvērtu restorānu, kur pavakariņot, un tad aizgājām uz savu istabu, kurā, starp citu, jau sen bija logs un ne tikai logs, pat neliels balkons un papildus patīkami svaigajam gaisam. temperatūra bija tik laba bez gaisa kondicionēšanas, ka mēs varējām ielīst savās atsevišķās segās.

Nākamajā dienā cēlāmies diezgan agri no dienas gaismas un ap pulksten 9 devāmies savā plānotajā pārgājienā. Vēsturiskā taka tika plānota no Fenqihu līdz Ruili, ciematam 7 km attālumā. Šis attālums mums šķita viegli izpildāms, lai gan bija skaidrs, ka mums būs jāiet pa to pašu maršrutu atpakaļ, jo no Ruili uz Fenqihu nekursē autobuss. Bijām arī lasījuši, ka tas aizņem 2-3 stundas katrā virzienā. Tomēr mēs nebijām īsti gatavi tam, kas mūs tur sagaida. Bet sāksim no sākuma. Tā nu mēs sākām ērti staigāt un bijām gatavi tam, ka kādu brīdi tas kāpj stāvus augšup, tātad bija kādi pirmie 2km, kuros apguvām 200 metrus augstumā. Diezgan nogurdinoši Lea, bet izdarāms. Jo īpaši tāpēc, ka apkārtne bija patiešām skaista un iespaidīga. Mēs staigājām pa bambusa mežiem un lietus mežu daļām.

Pabraucām garām arī vietai, kur aizveda nesen nogrieztu bambusu.

Turpmākie 2km bija ļoti patīkami slīpuma ziņā, pirms sākās 3 km stāvs stāvs, un mēs domājam braukt STĀVĀK, lai nobrauktu 500 metrus līdz Ruili.

Mēs, kuriem diemžēl jau bija pa prātam, ka atkal būs jākāpj tur augšā, drosmīgi izturējām. Mūsu ceļi ar laiku trīcēja arvien vairāk, beidzot pabraucām garām skaistiem tējas laukiem un beidzot sasniedzām takas sākumu un beigas.

Kā izrādījās, īstais Ruili ciems joprojām bija 1,5 km attālumā. Tā kā šim ceļa posmam mums jau bija vajadzīgas 3,5 stundas un varējām tikai iedomāties, cik ilgi tas mūs aizvedīs atpakaļ, tad nolēmām arī līdz ciematam nestaigāt. Par lielu sarūgtinājumu mūsu vēderiem, jo līdz tam laikam nebijām neko ēduši. Tā mēs dalījāmies ar līdzpaņemto musli batoniņu, īsi strīdējāmies par to, vai nemēģināt apstāties atpakaļ un tad sākām grūto kāpienu. Sekojamais, iespējams, bija viena no visvairāk nogurdinošām lietām, ko jebkad esam darījuši. Mēs esam pieraduši staigāt lielus attālumus vairāk vai mazāk līdzenā reljefā, bet kalnā un tad tik stāvi un tik ilgi... mēs diezgan daudz nolādējām sevi. Lai arī Matīss ir mūsu divu montētājs, arī viņam tā bija cīņa, un Lea vairākas reizes bija ļoti tuvu asarām. Brīdī, kad beidzot veicām šo kāpienu... Nezinu, cik ilgi mums tas pagāja, jau sāka satumst un mēs nokļuvām miglā, kas mežam radīja patiešām lielisku noskaņu.

Diemžēl enerģija jau bija pilnībā zudusi un mēs to vairs nevarējām izbaudīt. Lea celis ļoti cieta no garā nobrauciena un tāpēc katrs solis atkal bija cīņa, it īpaši pēdējie 2km, kas pēc tam atkal loģiski veda lejā un tad arī pāri saknēm un nelīdzenajiem akmeņiem, atkal bija viss. Bet mēs tam diez vai neticējām, mums izdevās. Sāpošie muskuļi mūs pavadītu vēl dažas dienas. Pēc pelnītām vakariņām un karstas dušas mēs pilnībā noguruši iekritām gultā.

Nākamajā dienā bija slavenais brauciens ar vilcienu, bet tikai pēcpusdienā. Tā mēs staigājām vai skrējām cauri ciematam ar sāpošiem muskuļiem un piedzīvojām to visā tā krāšņumā, piebāzti ar cilvēkiem. Šur tur vēl atradām kādu klusu stūrīti. Pusdienās cienājām sevi ar slaveno pusdienu kastīti, ko kādreiz vilcienā tirgoja tieši tāpat. Šodien šī ir vēl viena tūristu atrakcija, bet arī ļoti garšīga.

Un tad bija pienācis laiks, mēs 2,5 stundas traucāmies atpakaļ ielejā ar vilcienu. Skats patiešām bija ļoti jauks, un bija arī ļoti smieklīgi redzēt, kā mēs svinējām šo vilcienu. Cilvēku pūlis stāvēja katrā stacijā, lai redzētu vilcienu. Tā kā vietu skaits ir tik ierobežots, šķiet, ka tūrisma operatori ir noslēguši darījumu, kas ļauj saviem klientiem braukt ar staciju ejā. Tik aizraujoši, ka tas būtu bijis absolūti nepieciešams, viss nav. Bet labi. Mums tas bija jauks nobeigums saspringtajam, bet skaistajam kalnu ceļojumam.