Es izveidoju dažus varoņus, mazos pūķus un palīdzēju būvēt mājas un lidmašīnas. Tiklīdz es ieeju klubā, tur 2 bērni gaida un uzreiz stāsta, ko viņi vēlas, lai es uzbūvēju.
Pa ceļam uz rotaļu istabu mani apstādina cits bērns, lai pastāstītu, kāda veida lego man ir jāatrod.
Kad es nonāku rotaļu istabā, pie manis vēršas vēl 3 bērni, lai jautātu, vai es varu viņiem uzbūvēt to vai to.
Es sāku ar bērnu, kurš vispirms jautāja, un tad virzos uz leju sarakstā. Es nevaru aizmirst vai izlaist bērnu, jo pat tad, ja viņi atstāj rotaļu istabu, viņi atgriežas pēc 20–40 minūtēm, lai pārbaudītu, vai viņa konstrukcija ir pabeigta.
Man vajag kā biļešu sistēmu.
Taču daži bērni apņemas kaut ko uzbūvēt, un viņu vidū ir daži talantīgi celtnieki. Es cenšos viņiem parādīt, kādus gabalus izmantot, un dot viņiem padomus, un es domāju, ka daži no tiem ir kļuvuši labāki, kopš sākām spēlēt ar lego.
Pat Cayton uz brīdi pazuda garām. Viņš šodien bija ļoti draudzīgs un vienkārši uzspēlēja ar mums lego.
Strādnieks, kas viņu vēroja, aizgāja un teica: "Ādams tagad tevi pieskatīs." Viens no bērniem blakus Kaitonam apmulsis jautāja: "Kāpēc kāds tevi vēro?" Un Keitons atbildēja visnevainīgākajā tonī: "Jo es esmu mazliet traks."
Pēc tam, kad mēs iztīrījām visus lego, es atkal spēlēju dažus tagus ar bērniem un pabeidzu dienu ar Uno apli.
Mājās mēs paēdām vakariņas un devāmies uz badmintonu. Mana pēdējā badmintona kārta Īrijā.
Mums bija dažas labas spēles, un es jūtu, ka man atkal izdevās uzlaboties. Es atvados no visiem cilvēkiem, kuri man deva padomus un palīdzēja man kļūt labākam pēdējo nedēļu laikā.
Rīt es celšos mazliet agrāk, lai iztīrītu savu istabu, nopirktu dažus piederumus un, ja iespējams, sāktu pakot mantas. Bernijs teica, ka sestdien kāds mani noteikti var aizvest līdz autobusa pieturai, lai viss izdotos.
