Dosimies uz Ķīnu

Ceturtdien, 2017. gada 17. augustā, pulksten 20:15 mans gandrīz desmit stundu lidojums uz Pekinu atstāj. Pēc skaistas un reizē skumjas atvadīšanās no saviem mīļajiem, iekāpju Air China lidmašīnā un sēžu pie loga blakus vecāka gadagājuma ķīniešu pārim. Lidojums bija patīkams un varēju diezgan daudz gulēt.

Pekinā nokavēju desmit stundas, bet pasu kontrole uzreiz pēc ierašanās aizņēma gandrīz trīs stundas un sākumā domāju, ka varbūt varētu vēl mazliet Pekinu apskatīt, bet man nebija ne interneta, ne kartes un diemžēl arī neviens mani nevarēja saprast. jo es tur jutos kā vienīgais angliski runājošais un noteikti vienīgais ar blondiem matiem.

Tā nu sagādāju sev ko ēdamu un adapteri mobilā telefona uzlādēšanai (pēc tam divas reizes bija jāiziet cauri apsardzei, lai vispār varētu samainīt naudu, jo neņēma karti). Diemžēl es atklāju, ka cilvēki tur ir salīdzinoši nedraudzīgi. Kontrolpunktā tu biji satriekts un pārmeklēts (pat ja tev nepīkstēja), un viņi vienmēr izjauca manas mantas, atvēra manas penāli un citas somas un vienkārši izmeta man priekšā sīkās lietas un pēc tam kurnēja pie sevis, kad tu visu nenoskaidroja pietiekami ātri.

Tik daudz laika pavadot vienatnē, pēkšņi sapratu, kāds mazs piedzīvojums mani sagaida, un pēc atvadīšanās Frankfurtē un pirmā posma biju pārgurusi un jutos skumji, vientuļi un nedroši. Bet es varēju mazliet aizvērt acis un turpināt lasīt savu grāmatu, un, kad beidzot bija pienācis laiks iekāpt nākamajā lidmašīnā, es atgriezos gaidībās un nevarēju sagaidīt, kad varēšu nolaisties Dalianā un satikt savus draugus.

Īsi pirms iekāpšanas vārti tika mainīti divas reizes un skaļruņi diemžēl to paziņoja tikai ķīniešu valodā, tā ka, neskatoties uz ilgo gaidīšanas laiku, man bija neliels stress, lai atrastu īstos vārtus, lai saņemtu savu lidmašīnu. Bet tad viss izdevās labi :)

Lidmašīnā varēju noskaņoties, kas gaidāms tuvākajā laikā. Es sēdēju priekšpēdējā rindā un man bija jāiet ar visu lidmašīnu līdz savai vietai, un es biju vienīgais neķīnietis, un visi uz mani skatījās tā, it kā man būtu trīs galvas.

Lidojums ilga tikai aptuveni divas stundas, tāpēc līdz Dalianai tas gāja ļoti ātri, un, kad mēs nolaidāmies, 2017. gada 18. augustā bija jau pulksten 23:00.

Mani draugi bija lidostā, lai mani sagaidītu, bet diemžēl mēs nesakārtojāmies pareizi un nevienam nebija interneta, un mēs arī nesarunājāmies. Tā nu es braucu ar taksi uz hosteli ar Džoniju (ķīniešiem patīk dot sev angļu vārdus), kādu no universitātes, kurš pieskata apmaiņas studentus, jo domāja, ka tur ir pārējie. Mēs braucām uz nedaudz nolaistu rajonu, ar augstām ēkām un salauztām ielām, dīvainām smakām un pat naktī bija trīsdesmit grādu. Hostelis bija nedaudz paslēpts, bija jāiet pa nelielu nolauztu ieliņu, un cilvēki tur dzīvoja kopā ar vairākiem cilvēkiem mazās garāžās zemākajās mājās. Tāpēc mani draugi bija lidostā, bet es - hostelī, un hosteļa īpašnieks nevarēja mani ielaist istabā, jo nevarēja atrast atslēgu. Tā nu es viņus gaidīju lejā, un mani uzņēma daži jauki hosteļa iemītnieki un pat satiku vācu puisi, kurš runā ķīniešu valodā.

Laura, Rišī, Džūlija un Džulians pēc neilga laika atgriezās hostelī, un tad mēs beidzot bijām kopā un varējām doties uz savām istabām. Mēs, meitenes, dalījāmies vienā istabā, bet zēni - vienu.

Numuri bija mazi, ar trim gultām, rakstāmgaldu un nevajadzīgi lielu cauruļu televizoru un, par laimi, privātu vannas istabu ar atbilstošu tualeti (kas šeit nav dota). Mūsu trīs koferi knapi ietilpa un mums vienmēr bija jāspēlē Tetris, lai dabūtu mantas un ja gribēji ieiet dušā, tad pirms tam bija jāiztīra viss no mazās vannasistabas, jo vannas istabā būtībā bija duša un viss bija pilnīgi slapjš. pēc tam. Bet mēs tur jautri pavadījām laiku. Mēs tik un tā vienmēr bijām ass visu dienu, tāpēc patiesībā mēs tur tikai gulējām.

No rīta vienmēr gājām uz mazu lielveikalu aiz stūra un saņēmām augļus, cepumus un kaut ko līdzīgu lieliem piena rullīšiem un pa ceļam brokastojām. Maiznieks lielveikalā bija tik mīļš, smaidošs vecs ķīnietis un vienmēr atviegloja mūsu ikdienu. Šeit ir tā, ka par augļiem, konditorejas izstrādājumiem un gaļu maksā tieši pie stendiem lielveikalā un par pārējām lietām pie kases, kad izej ārā.

Viņiem šeit ir nopērkamas ļoti trakas un arī ļoti pretīgas lietas, piemēram, melnas, sapuvušas olas un saraušanās vistu pēdas. Tāpat nav nekas neparasts, ka cilvēki vienkārši guļ, kamēr viņi ir darbā. Uz mums skatās ļoti bieži, daži cilvēki skatās patiešām uzkrītoši, citi ziņkārīgi smaida un daži pat fotografē vai video.

Dienas, ko pavadījām hostelī, izmantojām, lai nedaudz iepazītu Dalianu. Ar ļoti moderno metro jūs faktiski varat ērti nokļūt visur, un arī braukt ar taksometru ir ļoti lēti. Mēs esam bijuši ļoti lielos iepirkšanās centros, kas vakaros ir krāsaini apgaismoti un kuriem blakus tiek pārdoti un grilēti ēdieni, piemēram, jūras veltes un nenosakāmas preces. Ir arī taisnība, ka cilvēki šeit daudz atraugas un īpaši spļauj uz ielas (pie tā es vēl nevaru pierast), bet tas šķiet rupji/pretīgi, kad tu nosit degunu pie galda. Kad mēs ejam ēst, mums ir jāiet uz restorāniem ar attēliem ēdienkartē, jo diemžēl mēs nerunājam ķīniski un ķīnieši nerunā angliski. Tāpēc mēs vienkārši norādām uz to, ko vēlamies, un ceram, ka tas ir tas, ko mēs domājam. Starp citu, suņu ēšana šeit ir diezgan noraidīta un, par laimi, nav normāla. Lai gan to var iegādāties dažos restorānos, patiesībā tas ir izplatīts tikai dažos Ķīnas reģionos un ir vairāk korejiešu ēšanas paradums.

Bijām arī pie jūras :) pludmale bija super pārpildīta un lielākajai daļai ir teltis, lai pasargātos no saules. Sievietes valkā peldkostīmus vai ķermeņa tērpus. Mēs pat redzējām sievieti ar oranžu zeķu masku ūdenī. Mēs jau tur esam piesaistījuši uzmanību tikai tāpēc, ka esam eiropieši, bet bikini bija vēl sliktāk. Viens pat gaidīja, kad iznāksim no ūdens, lai uzņemtu filmu. Tāpēc ir mazliet traki, priecājos, ka dzīvē neesmu slavenība :D.

Dalian patiešām ir liela pilsēta. Ir bagātāki rajoni, ar daudzām bankām un modernām augstceltnēm, bet arī nolaistas vietas un, protams, ļoti daudz cilvēku. Šeit ir viena no svarīgākajām Ķīnas ostām un mēs gribējām to apskatīt, bet diemžēl tur nevarēja tikt pie ūdens, tāpēc braucām atpakaļ uz hosteli un iedzērām nūdeļu zupu mazā, neuzkrītošā restorānā ar super jaukiem saimniekiem. un garšīgs ēdiens (tikai ar irbulīšiem īsts izaicinājums), ceptas nūdeles un pelmeņi (pildītie pelmeņi) tur citā dienā. Ēdiens vēl nav izcils, bet mēs arvien labāk izvēlamies pareizos.

Pēc manas ceturtās dienas šeit mēs satikāmies ar Semu. Viņš šeit ir atbildīgs par studentiem un kopā ar mums un nekustamā īpašuma aģentu meklēja dzīvokli. Diemžēl mēs nevarējām atrast piecus no mums, un arī piecas istabas vienā koridorā nebija iespējamas. Bet tagad mums ir dzīvoklis trīs personām, kurā es dzīvoju kopā ar Džūliju un Džulianu, un dzīvoklis diviem cilvēkiem, kurā dzīvo Ričijs un Laura. Abi dzīvo 20. stāvā ar lielisku skatu uz pilsētu milzīgā mājā, kas atgādina viesnīcu.

Mēs dzīvojam 13. stāvā dzīvojamā rajonā 10 minūšu gājiena attālumā no pārējiem. Dzīvoklis ir super liels, manuprāt, 97 kvadrātmetri. Mums ir trīs istabas, vannas istaba un atvērta tipa virtuve, kas nonāk dzīvojamā istabā. Un virs viesistabas ir pat galerija! Viss ļoti moderns un daudz labāks nekā es būtu domājusi :) Jūtos ļoti ērti. Mana istaba ir lielāka Maincā, bet es maksāju gandrīz par 90 € mazāk - tik tiešām labi! Mēs visi trīs pārvietojāmies ar visu savu mantu taksometrā, un brauciens bija patiešām jautrs un piedzīvojumiem bagāts, taču patiesībā tā tas ir vienmēr. Es domāju, ka nav nekādu ceļu satiksmes noteikumu un zebra nav iemesls, lai droši šķērsotu ceļu. Tas viss ir nedaudz balstīts uz sajūtām un to, kurš skaļāk taurē vai piekāpjas pēdējais, tātad nepavisam ne kā sakārtotajā Vācijā, bet noteikti jautra pieredze.

Vakar bijām uz Ikea (Ikea, kas izskatās pilnīgi normāli, kur ir tikai ķīnieši un var nopirkt irbulīšus) un nopirkām matračus. Pēc tam viņus ar taksi aizveda uz mūsu dzīvokli un tad tikko pārcēla un es nopirku lampiņu ķēdi un dažas sveces, lai būtu ērtāk un tad gulēju super labi :).

Šodien devāmies uz universitāti, lai reģistrētos un izvēlētos savus kursus. Es savulaik pierakstījos uz 10 kursiem un tad laika gaitā un atkarībā no Maincā atzītā izlemšu, kurus paturēšu un kurus neturpināšu.

Iepazināmies arī ar pārējiem vācu apmaiņas studentiem un pēc visu papīru kārtošanas izgājām kopā kaut ko paēst. Šovakar viens no viņu kopīgajiem dzīvokļiem rīko māju, un mēs dosimies uz turieni vēlāk.

Tā nu tādi ir mani pirmie iespaidi, ir sajūta, ka šo visu knapi spēju izteikt vārdos, esmu šeit bijusi tikai nedēļu un jau tik daudz ko piedzīvojusi. Bet ja būs laiks un vēlme vienmēr ziņošu šeit kā ir :)

Rezumējot varu teikt, ka es labprātāk būtu lidojis mājās vairākas reizes vienatnē, jo tu jūties mazliet kā citplanētietis un nevari ne ar vienu parunāt, bet grupā ir super forši un jūtos ļoti ērti un es gaidu visu, kas būs.